Bibliogrāfija
Latvijā |
|
Latvijas bibliogrāfijas
vēsture jāaplūko kopsakarā ar Latvijas vēsturi un Latvijas grāmatniecības
vēsturi. Bibliogrāfijas vēsture valstī parasti ir tikpat sena kā nācijas
grāmatniecība, tomēr Latvijas bibliogrāfijas pirmsākumi atpaliek no
grāmatniecības sākumiem Latvijā par diviem gadu simteņiem. Grāmatniecības
pirmsākumi Latvijā meklējami 16.gs., bet bibliogrāfijas – tikai 18.gs.
Iemesls – latviešu politiskā un ekonomiskā atkarība, kas kavēja
izglītības attīstību un reizē arī nepieciešamību pēc nacionālās
iespiedprodukcijas bibliogrāfiskās apzināšanas. Pirmā bibliogrāfiskā
produkcija Latvijā nebija nacionāla ne pēc satura, ne sastādītāju
tautības, tomēr tā bija adresēta latviešiem. Lielākā daļa 18.gs.
bibliogrāfisko materiālu pēc formas visai nosacīti atbilst jēdzienam
“bibliogrāfiskā produkcija” mūsdienu izpratnē.
Pirmie 18.gs. bibliogrāfiskie materiāli bija paziņojumi par iespieddarbiem. Tos sastādīja gan par jau izdotiem, gan vēl tikai ieplānotiem darbiem ar mērķi informēt potenciālos lasītājus par iespējām iegādāties iespieddarbus, organizēt iepriekšparakstīšanos, savākt naudu grāmatu izdošanai, noteikt tirāžu. Pirmais mēģinājums organizēt iepriekšparakstīšanos uz kādu rokasgrāmatu bija 1731.gadā, ko mēģināja izdarīt Vidzemes garīdzniecība: ģenerālsuperintendants Jākobs Benjamiņš Fišers organizēja iepriekšparakstīšanos uz Bībeles otro izdevumu Vidzemē un Kurzemē, izsūtot potenciālajiem pircējiem izdevuma parauglapas. Bez paziņojumiem par iepriekšparakstīšanos tika sastādīti paziņojumi par jau izdotajām grāmatām. Paziņojumu tekstus ievietoja citos izdevumos. Visvecākais atrastais paziņojums publicēts J.F.Stefenhāgena izdotajā “Jauna un veca latviešu laiku grāmata uz to 1774.gadu” ar nosaukumu “Ziņa” un paša izdevēja sastādītu anotāciju par Johana Rozenberga grāmatu “Salasīšana, pēc godīgas, jaukas un auglīgas laika kavēšanas pie tiem gariem ziemas vakariem”, izdotu 1773.g. Šī ziņa ir tipisks tā laika bibliogrāfijas piemērs. Sākot ar 18.gs. 90.gadiem paziņojumi par iespieddarbiem izdoti arī atsevišķi – uz lapiņām. Viens no pirmajiem šāda veida paziņojumiem tika publicēts 1791.g. ar nosaukumu “Nachricht” (“Ziņa”) par Gustava Bergmaņa tajā pašā gadā iznākušo “Labu ziņu un padomu grāmata, vidzemniekiem par labu taisīta”. Pavisam apzināti vienpadsmit šādi atsevišķi izdoti bibliogrāfisku informāciju saturoši paziņojumi. Tikai viens no tiem rakstīts latviešu valodā – J.F.Stefenhāgena “Mīļie latvieši” (1796.g.) par “Latvisku gada grāmatu”. 18.gs. parādās arī pirmie grāmatizdevēju saraksti par savu iespiedprodukciju. Pirmām kārtām minams J.F.Stefenhāgens. Ir atrasts viņa 1788.g. Jelgavā izdotais saraksts, kurā ir norādītas arī 26 grāmatas latviešu valodā. J.F.Stefenhāgens gatavoja arī latviešu grāmatu sarakstus. Vienu no pirmajiem šādiem sarakstiem viņš ievietoja paša izdotajā “Jaunā un vecā laiku grāmatā uz tu [!] 1794.gadu”. Saraksta nosaukums – “Latvisku [!] grāmatas, ko par to naudu, kā še pierakstīts irad, pie tā grāmatu spiedēja Jelgavā neiesietas dabūt var”. J.F.Stefenhāgens jau domāja ne tikai par bibliogrāfiskā apraksta elementiem, bet arī par bibliogrāfisko aprakstu pārskatāmu dalījumu – pēc valodām divās daļās - vācu un latviešu. Pirmo reizi mēģināja ieviest iespieddarbu sistematizāciju, veidojot atsevišķas nodaļas reliģiska satura grāmatām, zinātniskām grāmatām, ābecēm, daiļliteratūrai. Lai informētu par saviem izdevumiem, “J.F.Stefenhāgena un dēla” izdevniecība izmantoja toreiz jaunu iespieddarbu veidu – žurnālu “Latviska Gada Grāmata”, lai informētu par saviem izdevumiem. Tajā 1797.g. publicēja grāmatu sarakstu “Grāmatas, kuras šeitan Jelgavā pie grāmatu spiedēja Stefenhāgena, Rīgas un Liepājas pilsētā pie grāmatu preciniekiem, kā arīdzan citās pilsētās pie bokbinderiem par to klātdriķētu maksu neiesietas var dabūt” (Latviska Gada Grāmata, 1797, Nr. 3, 162.-168.lpp.). Bibliogrāfijas laukā tolaik darbojās arī Mazsalacas, vēlāk Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis. Viņš izveidoja mājas spiestuvi, pats gatavoja grāmatas latviešiem. Mācītājs bija kaislīgs iespieddarbu krājējs. Viņam piederēja Bībeles tekstu kolekcija, kuru G.Bergmanis vēlējās papildināt. Tāpēc 1790.g. viņš iespieda bibliogrāfisku sarakstu vācu valodā “Zur Nachricht” (“Par ziņu”), kurā uzskaitīja visus viņam piederošos izdevumus, kā arī norādīja grāmatas, kuru nebija viņa kolekcijā. Saraksts nozīmīgs ar to, ka iezīmēja retrospektīvās bibliogrāfijas sākumu. Latviešu iespieddarbu retrospektīvo bibliogrāfiju iesāka veidot vācu mācītāji 17. un 18.gs.mijā. 18.gs. otrajā pusē vācieši sāka veidot bibliogrāfiskās vārdnīcas. Frīdrihs Konrāds Gādebušs sastādīja “Livländische Bibliothek nach alphabetischer Ordnung” 3 sējumos (Rīga, 1777). Heinrihs Baumanis sastādīja bibliogrāfisku sarakstu “Bibliotheca Lettica” par laiku no 1766. Līdz 1783.g. Diemžēl šis saraksts tā arī palika rokrakstā. 19.gs.pirmajā
pusē turpinājās un attīstījās 18.gs. iedibinātās bibliogrāfijas
tradīcijas. Šajā laikā bija pirmie mēģinājumi radīt analītisko
bibliogrāfiju, kārtējo bibliogrāfiju, bibliotēku iespiestos katalogus,
kā arī apzināt visu latviešu iespiedprodukciju
19.gs
vidū latvieši jau bija ieguvuši zināmu ekonomisku un juridisku neatkarību
no vācu muižniekiem un mācītājiem, kā arī vidējo, bet daži pat
augstāko izglītību. Šajā laikā latvieši ieņēma savu vietu ekonomikā,
kultūrā, literatūrā un arī bibliogrāfijā. Līdztekus tradicionālajiem
bibliogrāfijas virzieniem rodas jauns – novadpētniecības bibliogrāfija.
Tam pamatus liek Kr.Barons ar 1869.gadā atsevišķā izdevumā publicēto
darbu “Указатель сочинений
о коренных жителях Прибалтийского края”.
B.Dīriķis sniedz vēsturisku pārskatu par dažādu nozaru iespieddarbiem
“Latviešu
rakstniecība”. Izdevniecību un grāmattirdzniecības bibliogrāfiju
līdztekus grāmatizdevējiem sastāda arī Latviešu literārā biedrība,
izdodot “”Grāmatu rulli”,
kas rāda, kādas latviešu grāmatas tapināmas un dabūjamas no
Latviešu draugu biedrības grāmatu krājuma Jelgavā Latviešu Avīžu
namā. – Jelgava,1860”. “Grāmatu rullis” ievietots "Magazin,
herausgegeben von der Lettisch-Literarischen Gesellschaft” 12.sējuma
3.gabalā, vēlāk sagatavots arī 43 lappušu biezs atsevišķs novilkums.
19.gs. no 1871. līdz
1885.g. pieauga latviešu grāmatniecības uzņēmumu skaits, darbu turpināja
arī vācu firmas. Grāmatu izdevēju daudzveidīgā produkcija noteica
arī bibliogrāfijas dažādību un tālāko attīstību. Tika sastādīta
kārtējā bibliogrāfija, taču vēl nepilnīga un neregulāra. Tika sastādīti
ieteicošās bibliogrāfijas saraksti, pārskati par atsevišķās nozarēs
publicētajiem darbiem, skolu bibliotēkām komplektējamo iespieddarbu
saraksti.
Kārtējo bibliogrāfiju publicēja Pēterburgas “Правительственный Вестник”. Jāmin arī E.Dinsberģa bibliogrāfiskais rādītājs – ieteicošās literatūras saraksts skolu bibliotēkām “Rādītājs”, kurā uzrādītas 372 grāmatas par svēto mācību, Tēvijas vēsturi, ģeogrāfiju, valodu un dzīvi, ievietoti arī stāsti un pasaules stāsti (vēsture), etnogrāfija, dabas stāsti, miesas kopšana, saimniecība un laukkopība, dziesmas un dzejas, lasāmas grāmatas mājās un skolās. E.Dinsberģis “Rādītāju” nodeva skolu padomniekam Robertam Juliusam Betheram. Tika izveidota komisija, kas izskatīja un rediģēja “Rādītāja” manuskriptu, pārveidoja nosaukumu, struktūru, bibliogrāfisko aprakstu, ietvēra jaunus bibliogrāfiskos ierakstus. Tā uz E.Dinsberģa darba pamata tapa jauns darbs, ko 1879.g. iespieda Jelgavā ar nosaukumu “Skolas bibliotēka”. 19.gs.
beigas iezīmīgas ar to, ka sāka latviešu kārtējo bibliogrāfiju,
kura reģistrēja visus latviešu iespieddarbus. Viens no tās pamatlicējiem
– A.Bandrevičs ar “Latviešu
grāmatu vācelīti”, ko žurnālā “Austrums” 1866.g. piecos
numuros publicēja kā kārtējās bibliogrāfijas sarakstus. Šajā laika
posmā nozīmīgi bija arī Latviešu biedrības Zinību komisijas grāmatu
apskati. Pārskatu par latviešu iespieddarbiem sniedz arī J.Berģa un
J.Šablovska “Latviešu rakstniecības
rādītājs”. Latgaļu iespiedprodukcijas bibliografēšanai pievēršas
G.Manteifels. Līdztekus atsevišķiem grāmatu izdevējiem un tirgotājiem
izdoto iespieddarbu rādītājus sagatavoja arī Latviešu biedrības Derīgu
grāmatu nodaļa.
20. gadsimta
sākums latviešu bibliogrāfijā bija ļoti ražens. Kārtējās
bibliogrāfijas jomā plaši
iesaistījās periodiskie izdevumi. Turpinot iepriekšējā gadsimta tradīcijas,
visi laikraksti un žurnāli sludinājumu daļā publicēja grāmatizdevēju
un tirgotāju iesūtītos grāmatu un citu iespieddarbu aprakstus un to
bibliogrāfiskos sarakstus. Līdzīga veida bibliogrāfisko informāciju
ievietoja jauniznākušo grāmatu beigās, uz vākiem, kalendāros. Taču
šī informācija bija neregulāra, izkaisīta, bet pieprasījums pēc
regulāras, operatīvas kārtējās bibliogrāfijas pieauga. Latviešu
grāmatu tirgotāju un izdevēju asociācija sāka gatavot kārtējās
bibliogrāfijas sarakstus un publicēt tos ar nosaukumu “Bibliogrāfija”
(1908.gada 15.novembris – 1909.gada 24.decembris). Kopš 1907.gada iznāca
Krievijas kārtējās bibliogrāfijas izdevums “Книжная
летопись”, kurā reģistrēja arī latviešu valodā
iznākušos iespieddarbus.
Pirmā pasaules kara laikā (1914.-1918.) latviešu bibliogrāfijas attīstību ietekmēja iespieddarbu skaita samazināšanās. Karš pārtrauca J.Misiņa “Vispārīgā latviešu rakstniecības rādītāja” sagatavošanu un izdošanu. Šajos gados tika sagatavoti un izdoti tikai nelieli bibliogrāfiskie darbi. 20.gadsimta 20.-40.gadi ir
latviešu bibliogrāfijas uzplaukuma laiks. 1918.gadā, līdz ar neatkarīgas
Latvijas valsts nodibināšanu, veidojās iestādes un institūcijas, kas
rūpējās par bibliogrāfijas sastādīšanu un izdošanu. Nozīmīgākās
no tām – Latvijas Valsts bibliotēka (tagad – Latvijas Nacionālā
bibliotēka), Latvijas Bibliotekāru biedrība, Kultūras fonds u.c.
Drīzumā lasiet vēl! |
|
|
|
![]() |
| LBB Bibliogrāfijas sekcija | LATABA bibliogrāfijas komisija | | Latvijas Universitātes Bibliotēkzinātnes un informācijas zinātnes nodaļa | | Bibliogrāfiskā apraksta standarti | Datu bāze | Jaunumi | | uz sākumlapu | |