Lai informētu par saviem izdevumiem, “J.F.Stefenhāgena un dēla” izdevniecība izmantoja toreiz jaunu iespieddarbu veidu – žurnālu “Latviska Gada Grāmata”, lai informētu par saviem izdevumiem. Tajā 1797.g. publicēja grāmatu sarakstu “Grāmatas, kuras šeitan Jelgavā pie grāmatu spiedēja Stefenhāgena, Rīgas un Liepājas pilsētā pie grāmatu preciniekiem, kā arīdzan citās pilsētās pie bokbinderiem par to klātdriķētu maksu neiesietas var dabūt” (Latviska Gada Grāmata, 1797, Nr. 3, 162.-168.lpp.).

Bibliogrāfijas laukā tolaik darbojās arī Mazsalacas, vēlāk Rūjienas mācītājs Gustavs Bergmanis. Viņš izveidoja mājas spiestuvi, pats gatavoja grāmatas latviešiem. Mācītājs bija kaislīgs iespieddarbu krājējs. Viņam piederēja Bībeles tekstu kolekcija, kuru G.Bergmanis vēlējās papildināt. Tāpēc 1790.g. viņš iespieda bibliogrāfisku sarakstu vācu valodā “Zur Nachricht” (“Par ziņu”), kurā uzskaitīja visus viņam piederošos izdevumus, kā arī norādīja grāmatas, kuru nebija viņa kolekcijā. Saraksts nozīmīgs ar to, ka iezīmēja retrospektīvās bibliogrāfijas sākumu. Latviešu iespieddarbu retrospektīvo bibliogrāfiju iesāka veidot vācu mācītāji 17. un 18.gs.mijā. 18.gs. otrajā pusē vācieši sāka veidot bibliogrāfiskās vārdnīcas. Frīdrihs Konrāds Gādebušs sastādīja “Livländische Bibliothek nach alphabetischer Ordnung” 3 sējumos (Rīga, 1777). Heinrihs Baumanis sastādīja bibliogrāfisku sarakstu “Bibliotheca Lettica” par laiku no 1766. Līdz 1783.g. Diemžēl šis saraksts tā arī palika rokrakstā.

19.gs.pirmajā pusē turpinājās un attīstījās 18.gs. iedibinātās bibliogrāfijas tradīcijas. Šajā laikā bija pirmie mēģinājumi radīt analītisko bibliogrāfiju, kārtējo bibliogrāfiju, bibliotēku iespiestos katalogus, kā arī apzināt visu latviešu iespiedprodukciju
 Nozīmīgākais šī perioda bibliogrāfiskais darbs ir K.E.Napjerska (Napiersky K.) “Hronoloģiskais konspekts” (Chronologischer Conspect der lettischen Literatur von 1587 bis 1830) un trīs tā turpinājumi līdz pat 1868.gadam. Pēdējo, par laiku no 1856. līdz 1868.gadam sagatavoja A.Dēbners (A.Dobner).
Kārtējās bibliogrāfijas attīstībai priekšnoteikumus radīja latviešu prese. Pirmais latviešu laikraksts “Latviešu Avīzes” sāka iznākt 1822.g., regulāri publicējot piezīmes par jaunām grāmatām. No 1824.g. šī informācija iznāca ar virsrakstu “No jaunām grāmatām”. Bibliogrāfisko informāciju par jaunizdevumiem ievietoja arī laikraksts “Tas Latviešu Ļaužu Draugs" – grāmatu apskati par jaunajiem kalendāriem un citiem iespeiddarbiem Dažas kārtējās bibliogrāfiskās informācijas tika ievietotas kalendāros: “Vecā un jaunā laika grāmata”, “Vidzemes kalendārs”.
19.gs. pirmā puse iezīmējas arī kā latviesu analītiskās bibliogrāfijas sākums. 1822.g. “Latviešu Avīzes” iesāka sastādīt gada satura rādītājus: “Īso rādītāju to lietu, kas Avīzēs ierakstītas”. Tajā uzrādīja gada laikā avīzē publicētos rakstus numuru secībā.

19.gs vidū latvieši jau bija ieguvuši zināmu ekonomisku un juridisku neatkarību no vācu muižniekiem un mācītājiem, kā arī vidējo, bet daži pat augstāko izglītību. Šajā laikā latvieši ieņēma savu vietu ekonomikā, kultūrā, literatūrā un arī bibliogrāfijā. Līdztekus tradicionālajiem bibliogrāfijas virzieniem rodas jauns – novadpētniecības bibliogrāfija. Tam pamatus  liek Kr.Barons ar 1869.gadā atsevišķā izdevumā publicēto darbu “Указатель сочинений о коренных жителях Прибалтийского края”. B.Dīriķis sniedz vēsturisku pārskatu par dažādu nozaru iespieddarbiem “Latviešu rakstniecība”.  Izdevniecību un grāmattirdzniecības bibliogrāfiju līdztekus grāmatizdevējiem sastāda arī Latviešu literārā biedrība, izdodot “”Grāmatu rulli”, kas  rāda, kādas latviešu grāmatas tapināmas un dabūjamas no Latviešu draugu biedrības grāmatu krājuma Jelgavā Latviešu Avīžu namā. – Jelgava,1860”.  “Grāmatu rullis” ievietots "Magazin, herausgegeben von der Lettisch-Literarischen Gesellschaft” 12.sējuma 3.gabalā, vēlāk sagatavots arī 43 lappušu biezs atsevišķs novilkums.
Krišjāņa Barona darbs ir pirmais novadpētniecības rādītājs par Baltiju, arī Latviju.  Pamatdaļā ietverts satura un formas ziņā plašs materiāls: hronikas, oficiālie dokumenti, zinātniskie pētījumi. Bibliogrāfisko rādītāju ļoti augstu vērtēja arī bibliogrāfs Kārlis Egle. Viņš uzskatīja, ka pat tad, ja Kr.Barons nebūtu veicis savu lielo mūža darbu “Latvju dainās”, viņš paliktu vēsturē kā nozīmīga bibliogrāfiska darba sastādītājs.

 19.gs. no 1871. līdz 1885.g. pieauga latviešu grāmatniecības uzņēmumu skaits, darbu turpināja arī vācu firmas. Grāmatu izdevēju daudzveidīgā produkcija noteica arī bibliogrāfijas dažādību un tālāko attīstību. Tika sastādīta kārtējā bibliogrāfija, taču vēl nepilnīga un neregulāra. Tika sastādīti ieteicošās bibliogrāfijas saraksti, pārskati par atsevišķās nozarēs publicētajiem darbiem, skolu bibliotēkām komplektējamo iespieddarbu saraksti.
Viens no nozīmīgākajiem no 70.-80gadu bibliogrāfiskajiem katalogiem ir brāļu Bušu “Rādītājs no visām grāmatām, kādas tagad ir dabūjamas Latviskā grāmatu bodē un bibliotēkā pie brāļiem K. un M.Buš”. Tādi rādītāji tika izdoti ik gadus no 1872. līdz 1876.g. Otrs nozīmīgākais – J.E.K.Kapteiņa "Rādītājs par J.E.K.Kapteiņa lasāmu grāmatu krātuvi” , kas iznāca no 1877. līdz 1883.g.

Kārtējo bibliogrāfiju publicēja Pēterburgas “Правительственный Вестник”. Jāmin arī E.Dinsberģa bibliogrāfiskais rādītājs – ieteicošās literatūras saraksts skolu bibliotēkām “Rādītājs”, kurā uzrādītas 372 grāmatas par svēto mācību, Tēvijas vēsturi, ģeogrāfiju, valodu un dzīvi, ievietoti arī stāsti un pasaules stāsti (vēsture), etnogrāfija, dabas stāsti, miesas kopšana, saimniecība un laukkopība, dziesmas un dzejas, lasāmas grāmatas mājās un skolās. E.Dinsberģis “Rādītāju” nodeva skolu padomniekam Robertam Juliusam Betheram. Tika izveidota komisija, kas izskatīja un rediģēja “Rādītāja” manuskriptu, pārveidoja nosaukumu, struktūru, bibliogrāfisko aprakstu, ietvēra jaunus bibliogrāfiskos ierakstus. Tā uz E.Dinsberģa darba pamata tapa jauns darbs, ko 1879.g. iespieda Jelgavā ar nosaukumu “Skolas bibliotēka”.

19.gs. beigas iezīmīgas ar to, ka sāka latviešu kārtējo bibliogrāfiju, kura reģistrēja visus latviešu iespieddarbus. Viens no tās pamatlicējiem – A.Bandrevičs ar  “Latviešu grāmatu vācelīti”, ko žurnālā “Austrums” 1866.g. piecos numuros publicēja kā kārtējās bibliogrāfijas sarakstus. Šajā laika posmā nozīmīgi bija arī Latviešu biedrības Zinību komisijas grāmatu apskati. Pārskatu par latviešu iespieddarbiem sniedz arī J.Berģa un J.Šablovska “Latviešu rakstniecības rādītājs”. Latgaļu iespiedprodukcijas bibliografēšanai pievēršas G.Manteifels. Līdztekus atsevišķiem grāmatu izdevējiem un tirgotājiem izdoto iespieddarbu rādītājus sagatavoja arī Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa.
19.gs.beigās sabiedrībā radās nepieciešamība pēc pilnīga pārskata par latviešu iespieddarbiem, jo kopš 1809.g. nekas netika sastādīts. To pieprasīja latviešu inteliģence, grāmatu izdevēji, tulkotāji. Lielu bibliogrāfisko rādītāju sagatavoja grāmatu tirgotājs Jānis Šablovskis un literāts Jānis Berģis, kuri iecerēja apvienot informāciju par vairāku izdevniecību un grāmatu veikalu piedāvājumu. “Latviešu rakstniecības rādītājs” iznāca divos sējumos 1893. un 1899.gadā, aptverot kopumā ap 4000 nosaukumu.
Latviešu bibliogrāfijas vēsturē G.Manteifeļa vārds saistās ar viņa “Bibliographische Notic uber lettische Schriften, welche von 1604 bis 1871 in der hochlettischen ober der sog. Oberlandischen resp. polnisch-livlandischen Mundart veroffentlicht worden sind, in rein chronologischer Ordnung zusammengestellt”. Sarakstā ietverta laba daļa tikai latgaļu izloksnē katoļu baznīcas vajadzībām izdoto grāmatu, tās kārtotas hronoloģiskā secībā. Šis darbs sākumā iespiests krājumā “Magazin herausgegeben von der Lettisch-Literarischen Gesellschaft” (Bd.XVII, zweites Stuck, 1885, S.181-204), vēlāk izdots arī atsevišķi. G.Manteifeļa rādītājs  papildina K.E.Napjerska un A.Dēbnera rādītājus. Ar šo bibliogrāfisko rādītāju likts pamats latgaļu grāmatu produkcijas bibliografēšanai.
Nozaru retrospektīvās bibliogrāfijas jomā atzīmējams Ādolfa Reinberga (Spodrkalna) 1891.g. Jelgavā izdotais rādītājs “Spodrkalns. Rokas grāmatiņa teātra vadoņiem: visu latvisku drukātu lugu rād., līdz ar piez. Par lugu personālu, skatuves ierīkojumu utt.”
 19.gs. beigās izveidojās jauns iespiestā kataloga veids – katalogs bibliotēkām kā ieteicamās literatūras rādītājs, piemēram, “Rīgas Latviešu biedrības lasāmās bibliotēkas katalogs” (Rīga,1897). Tas bija pirmais katalogs, kas informēja par iespieddarbiem, ko ieteicams iegādāties bibliotēkām.
Grāmattirdzniecības un izdevniecību bibliogrāfijas tradīcijas aktīvi turpināja Ernests Platess: “Rādītājs, kādas latviskas grāmatas pie Ernesta Platesa, Rīgā, drukātas un dabūjamas viņa drukātavā un latviešu grāmatu pārdotavā”. 90.gados tam mainījās nosaukums – “Katalogs par Ernesta Platesa apgādībā, Rīgā, pie Pētera baznīcas iznākušajām grāmatām”. Kopš 1886.g. darbību uzsāka  Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa. Tā sagatavoja speciālus bibliogrāfiskos rādītājus ar nosaukumu “Sludinājumi”, kuros uzrādīja izdotos iespieddarbus un tos, kurus plānoja izdot (1898., 1899.g.).

20. gadsimta sākums latviešu bibliogrāfijā bija ļoti ražens. Kārtējās bibliogrāfijas jomā plaši iesaistījās periodiskie izdevumi. Turpinot iepriekšējā gadsimta tradīcijas, visi laikraksti un žurnāli sludinājumu daļā publicēja grāmatizdevēju un tirgotāju iesūtītos grāmatu un citu iespieddarbu aprakstus un to bibliogrāfiskos sarakstus. Līdzīga veida bibliogrāfisko informāciju ievietoja jauniznākušo grāmatu beigās, uz vākiem, kalendāros. Taču šī informācija bija neregulāra, izkaisīta, bet pieprasījums pēc regulāras, operatīvas kārtējās bibliogrāfijas  pieauga. Latviešu grāmatu tirgotāju un izdevēju asociācija sāka gatavot kārtējās bibliogrāfijas sarakstus un publicēt tos ar nosaukumu “Bibliogrāfija” (1908.gada 15.novembris – 1909.gada 24.decembris). Kopš 1907.gada iznāca Krievijas kārtējās bibliogrāfijas izdevums “Книжная летопись”, kurā reģistrēja arī latviešu valodā iznākušos iespieddarbus.
 Nozīmīgs veikums gadsimta sākumā ir retrospektīvās bibliogrāfijas jomā. J.Misiņš uzsāka darbu pie izdevuma “Latviešu rakstniecības rādītājs (1585-1925)” , kas 2 sējumos iznāca vēlāk – 1924.-1937.g.  Āronu Matīss izdeva “Latviešu tulkotās beletristikas rādītāju” (Rīga, 1902), bet Roberts Tautmīlis-Bērziņš - “Rokas grāmatu teātra vadītājiem: latvisku drukātu lugu rādītājs līdz ar piezīmēm par lugā darbojošamies personām, skatuves iekārtojumu, autoru tiesībām, cenzētiem eksemplāriem, apgādātājiem utt.” (Rīga,1910). Tika veikti arī pirmie  mēģinājumi sastādīt bērnu literatūras bibliogrāfiju – iznāca J.Jankova “Bērnu literatūras vadonis sistemātiskā lasīšanā. Grāmatas priekš mazākajiem bērniem (7-10 gadu veciem)”. (Rīga, 1905).
Izdevniecību un grāmattirdzniecības bibliogrāfijā no 1901. līdz 1914.gadam dažādus rādītājus un sarakstus (kopā aptuveni 195 publicējumus) izdeva apmēram 70 izdevēju un tirgotāju. J.Ozols 1903.gadā organizēja jaunu pasākumu – kolektīvu bibliogrāfisko rādītāju sastādīšanu. To uzdevums bija atspoguļot vairāku izdevniecību un grāmattirgotavu produkciju. Piemēram, “Grāmatu rādītājs par sevišķi Ziemassvētku dāvanām noderīgām grāmatām. Sastādīts un izdots no vairākiem latviešu grāmatu apgādniekiem Cēsīs” (Cēsis, 1903).
 Bibliotēku fondu katalogi bija tikai nedaudzām bibliotēkām. Lielākais fondu rādītājs bija Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības bibliotēkai, kura, turpinot 1890.gadā izdoto katalogu, 1906.gadā izdeva “Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības lasāmās bibliotēkas katalogu” un 1910.gadā – Valdemāra Dekšņa sastādīto “Rīgas Latviešu amatnieku palīdzības biedrības lasāmās bibliotēkas sistemātisko katalogu”. 1910.gadā izdotajā rādītājā bibliogrāfiskos ierakstus sistematizēja pēc Starptautiskā bibliogrāfiskā institūta izstrādātās shēmas.

Pirmā pasaules kara laikā (1914.-1918.) latviešu bibliogrāfijas attīstību ietekmēja iespieddarbu skaita samazināšanās. Karš pārtrauca J.Misiņa “Vispārīgā latviešu rakstniecības rādītāja” sagatavošanu un izdošanu. Šajos gados tika sagatavoti un izdoti tikai nelieli bibliogrāfiskie darbi.

20.gadsimta 20.-40.gadi ir latviešu bibliogrāfijas uzplaukuma laiks. 1918.gadā, līdz ar neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu, veidojās iestādes un institūcijas, kas rūpējās par bibliogrāfijas sastādīšanu un izdošanu. Nozīmīgākās no tām – Latvijas Valsts bibliotēka (tagad – Latvijas Nacionālā bibliotēka), Latvijas Bibliotekāru biedrība, Kultūras fonds u.c.
Latvijas Valsts bibliotēka 1920.gadā pirmo reizi  Latvijas bibliogrāfijas vēsturē uzsāka regulāru nacionālās  bibliogrāfijas izdošanu, izveidojot tās izdevumu sistēmu. 1921.gadā iznāca “Latviešu (Latvijas) zinātnes un literatūras” 1.sējums, 1927.gadā tam pievienojās “Valsts bibliotēkas biļetens”.
Universālajā retrospektīvajā bibliogrāfijā nozīmīgākais bija J.Misiņa “Latviešu rakstniecības rādītājs” divos sējumos (1924, 1937) un V.Seiles “Grāmatas Latgales latviešiem” (1936). Periodikā publicētos rakstus atspoguļoja A.Ģintera “Latviešu (Latvijas) zinātnes un literatūras” retrospektīvā jeb burtu sērija. Šie latviešu bibliogrāfijas izcilie izdevumi savu nozīmi nav zaudējuši joprojām.
20.-40.gados nozīmīgs bija K.Egles devums gan bibliogrāfijas teorijā, gan praksē. Bibliografējot Raiņa darbus un literatūru par izcilo dzejnieku, paliekošu ieguldījumu deva arī A.Birkerts. Līdztekus kārtējai un retrospektīvajai universālajai bibliogrāfijai, kurās tika izstrādāti fundamentāli darbi, attīstījās arī citi bibliogrāfijas veidi, īpaši ieteicošā bibliogrāfija, izdevniecību un grāmattirdzniecības bibliogrāfija.
1923.gadā nodibināja Latvijas Bibliotekāru biedrību, un 1926.gadā tajā izveidoja Bibliogrāfijas sekciju K.Egles vadībā.

Drīzumā lasiet vēl!