Latvijas strauja virzīšanās uz informācijas sabiedrību ir iespējama tikai brīvas informācijas plūsmas un zināšanu neierobežotas pieejamības  apstākļos. 
Latvijas bibliotēkās, informācijas centros un citās iestādēs ir uzkrāts ļoti apjomīgs  sakārtotu zināšanu masīvs gan tradicionālo katalogu un kartotēku veidā, gan arī datu bāzēs, bet šie resursi nav apzināti un iekļauti  informācijas apritē. Tos nav iespējams izmantot, lai jebkuram informācijas lietotājam nodrošinātu publisku pieejamību bibliogrāfiskās  informācijas resursiem. 
Informācijas sabiedrībā, nemitīgi pieaugot informācijas avotu apjomam un veidiem, vienlaikus palielinās bibliotēku un citu informācijas iestāžu loma informacionālo pakalpojumu sniegšanā. Lai nodrošinātu operatīvus un kvalitatīvus pakalpojumus un veidotu bāzi universālā informācijas pakalpojuma sniegšanai, kura nepieciešamību paredz valsts programma “Informātika”un Valsts vienotās bibliotēku informācijas sistēmas koncepcija, svarīga ir informācijas avotu, kā arī to pieejamības un izmantošanas iespēju apzināšana. 
Informācijas sabiedrībā bibliotēkas ienāk tieši ar šo informācijas plūsmas sagatavošanu un brīvas pieejamības nodrošināšanu, tādēļ problēmsituācijas risināšanai ir jāapzina un jāpadara pieejami visi Latvijā veidotie bibliogrāfiskās informācijas resursi, kas ir bibliotēku, informācijas centru un citu iestāžu  rīcībā.